Es neesmu pazudusi! Tikai pazudusi

Es neesmu pazudusi no šī bloga. Vien pazudusi laukos. Neloģiski izklausās?! Neko darīt. Tā kā esmu sieviete un stereotipos par sievietēm piedienas 'neloģiski', izmantošu to šoreiz. Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar dzīvošanu un izdzīvošanu laukos. Vairāk par to, kā mums tur sokas, var lasīt te. Tā kā ēšana un gatavošana ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa (ja vien nepārkārtojas uz mielošanos restorānos, kas nav par mani), tad arī šajā laikā, kad nebiju blogā ar jauniem ierakstiem, protams, ka gatavoju. Arī eksperimentēju. Tikai mācībām gan vairs neesmu pievērsusies. Negribas Latvijā. Sapņoju, ka kādreiz varētu "Le Cordon Bleu" Londonā mācīties. Tikai tas ir tiiiiik dārgi, ka nekādi to ne atpelnīt, ne nopelnīt.

Kamēr sapņoju par studijām augstajā ārzemju skolā, nododos visādu grāmatu, kas tuvāk vai tālāk saistās ar pavārmākslu, lasīšanai, ievākšanai un izmēģināšanai. Saldo ēdienu sfērā par pilnīgu hītu manā virtuvē ir kļuvusi "Gardēža rokasgrāmata" (Hedviga Marija Štūbere) - visas realizējamas, ar mūsmājās pieejamām sastāvdaļām, loģiski izskaidrota gatavošana un šādi tādi knifi. To pirms pāris gadiem pilnīgi uz dullo nopirku "Zvaizgne ABC" uz atlaidēm. Nespēju beigt priecāties par tās lietderīgumu.

Gribas padalīties ar pāris piedzīvojumiem, kas ir fiksēti pēdējo gadu laikā virtuvē, kamēr biju no šī bloga nozudusi. Tie būs tādi pirmās reizes izmēģināšanas jaunumi, ne vienkārši receptes. Lūk, sulu tecināšana pavasarī, maizes cepšana īstā veco laiku maizes krāsnī, trakais sēņu gads, sakņu dārza iekārtošana aizaugušā pļavā. 

Negribu neko solīt, bet pašai sev gribas teikt - Marta, parādies te biežāk. Neesi lepna un padalies ar piedzīvoto virtuvē. Lai paliek kā neizteikts solījums sev pašai.