Tirgum ir savs šarms! Tam piekritīs ikviens, kurš tur kaut kreizi ir pastaigājies, iepircies, padzīvojies. Ar tirgu mani saista ilgas un senas attiecības. Agrāk, kad tētis vēl bija te, brīvdienās biju viņa pavadone tirgus gaitām. Matīsa tirgus. Neatceros, ka kāds cits no ģimenes viņam pievienotos (atvainojos, ja ir citādi - manam ego patīk, ka esmu īpaša). Tieši tētis bija tas, kurš iepazīstināja ar tigus tradīcijām un tur esošo kārtību. Viņam bija īpaša tantīte skābajiem kāpostiem, arī gaļu pie savējās tantes uz stūra pirkām. Viņa mēdza dot mājienus, ja šoreiz pie viņas nevajadzēja iepirkties. No tirgus parasti lieliem maisiem izgājām. Un vēl visādās gaitās devāmies (uz bāzi, reizēm saimniecības veikaliem). Tā bija īpaša staigāšanās un iepirkšanās. Ar attiecībām. Ar personiskumu. Daudz. Patiesībā tikai tagad apjēdzu, cik ļoti īpašas bija šīs brīvdienas ar tēti. Cik tad bijām tuvi. Cik ļoti gribētos vēl ar viņu tā pastaigāties. Tāpat kā piecos no rīta celties, lai brauktu uz mežu ogās un sēnēs. Vai kopā vizināties pa būvmateriālu veikaliem, kad remonts Meža ielā brieda ...
Man joprojām patīk tirgus! Tagad uz tirgu eju viena. Uz Lielo tirgu. Jāatzīst, ka vasarā un rudenī gan daudz biežāk. Vasarā kopā ar Armandu. Tās ir reizes, kad ar ričuku izbraucam cauri pēc žāvētām zivtelēm, aliņa un kāda skābētā gurķa, lai pēcāk Daugavas krastā atlaistos un baudītu laiskumu. Kad eju viena, tad ar sarakstu un pa punktiem - svaigi lauku zaļumi, zivis, ogas, gaļa. Ziemā un rudenī jūtos droša tur pirkt zivis. Vasarā tikai agrā rītā tām uzticos. Zivis, zivis, zivtiņas. 
