Lēmums ir pieņemts

Esmu pieņēmusi lēmumu šajā rudenī neturpināt mācības 'Šefpavāros'. Kaut kā aizvadītajā gadā daudz par daudz virtuves manā dzīvē ienāca. Jau tik tālu, ka jutos neērti runājot par jelko, kas saistās ar ēdienu, kā arī piefiksēju, ka sāk negribēties mājās gatavot ēst. To es negribu! Tādēļ nepieciešama pauze un atgriešanās no skolas & restorānu virtuves uz savējo mājās. Ar laiku to trakkkkki daudzo pavārgrāmatu un žurnālu lasīšanai, eksperimentiem, rosību un prieku rosīties, vairāk pievērsties 'Mājas restorāna' idejas aktualizēšanai. Visticamāk, ka biežāk arī te blogā būšu sastopama ar stāstiem. Tā, apmēram!

Tagad dažas nedēļas te būs pilnīgs miers un klusums, jo dodos atvaļinājumā. Vedīšu mājās iespaidus un dalīšos tajos - ko tais citās zemēs ēd un kas priecē.

Neba' nu gulēju laiskumā

Tikko finišēju ar praksi, kas ilga gandrīz mēnesi - no Lieldienām līdz pat aizvadītajai sestdienai! Gribu padalīties, kas tur labs izpeldēja, lai skaidrs, ka neba' nu biju atlaidusies slinkumā, nabu sauļojot.

Kopsavilkumam varu teikt, ka šajā prakses vietā (viesnīcas Hotel de Rome restorāns Otto Schwarz) ļoti, ļoti patika - pavāri profesionāli, ēdieni interesanti, kvalitatīvi un gardi, atmosfēra burvīga un īsts komandas gars tajā jūtams. No visiem pavāriem mācījos daudz, daudz jauna - detaļas un nianses, kuras ne uzskaitīt. Jo īpaši Liels Paldies Kristai un Sandim!

Lamāšanās virtuvē

Šodien atkal par to runājām skolā. Gandrīz jau biju piemirsusi, ka ir šāda lieta un, cik ļoti man tā nepatīk. Uzreiz pasaku, ka netiks minēti nekādi vārdi vai restorānu nosaukumi, parunāšu un pačīkstēšu tā globāli. Tie pavāri, kas sevi tai pulciņā ieraudzīs, paši sapratīsies un varēs lemt, kā tālāk būt. Tie, kuri jūtas nepatiesi apvainoti vai aizvaino šāds skats uz profesijas kultūras līmeni - atvainojos uzreiz! Nekā personīga!

Mana sāpe ir lamašānās. Lamāšanās virtuvē. Virtuve kā darba vieta un ēdināšana kā bizness. Es nerunāju par nošķendēšanos, ja kas nolīst garām, piedeg vai satraumējas. Man ir pilnīgi neskaidrs un nesaprotams, kā var lamāties, gatavojot ēst. Rupjos vārdus bārstīt pa labi-pa kreisi, gan apmeklētājiem veltot, gan ēdienam, gan vienkārši kā fonu tos visus bļēēē un fak u.c. trijstāvīgos lietojot. Nesaprotu. Kāds pagatavoto maltīti pēc tam ieliek mutē, apēd un ļauj ieplūst ķermenī šīm pavāra emocijām, vārdiem, domām. Restorāna apmeklējums viesim ir svētki. Tā ir dāvana?!

Sapnis virtuvē

Pamodos visai nesaprotamās noskaņās - it kā amizanti un uzjautrinoši, bet no otras puses kaitinoši. Naktī uz rīta pusi biju savā skolas virtuvē, kur visi cepām tortes. Biju izlūgusies iespēju taisīt to vairākos stāvos un ap to baigi ķimerējos - kaut kas sanāca, kaut kas Pizas torni atgādināja. Katrā gadījumā ņēmos pilnās burās ap visiem stāviem, konstrukcijām un dekorācijām.

Te pēkšņi kaut kāda sveša meitene no citas grupas mēģina pieslēgties un sāk kaut ko komentēt un tā kā palīdzēt. Jāsaka, ka jēgas no tā maz, lai neteiktu, ka pat traucējoši un manu skaistumu izjaucoši. Nevietā un šķībi bez gala kleksē virsū krēma rozītes (es tās vispār tur negribēju redzēt!), kaut ko tur baksta ap maniem tā jau nestabilajiem stāviem. Es viņai korekti un zolīdi mēģināju pateikt, ka pati tikšu galā. Bet viņa ņem un apvainojas. Un ko viņa dara?! Paņem jēlas olas un met man virsū! Viņa neapstājās pie vienas, daudzas manā virzienā lidoja. Tā arī, atvairīdamās no šķistošajiem objektiem, piemodos.

Pārpublicēts raksts

Andas Rožukalnes pārdomas par Latvijas recepšu izdevumiem: http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/mediju_efekts_rozukalne/lasi_gatavo_est/

Un kurā no trim grupām iedali sevi?!

Bailes virtuvē

Tā kā šobrīd daudzas stundas pēc darba pavadu prakses vietas virtuvē, tad dalos pieredzē un pārdomās, kas tur rodas (mājās virtuvē esmu tik reti, ka retāk vairs nevar). Vakar, darbojoties pie ēdienu gatavošanas, sapratu vienkāršu lietu - bailes virtuvē traucē. To spilgti izjūtu tieši šajā virtuvē, jo nezinu tās noteikumus, ēdienu smalkumus un proporcijas, apcepšanas ilgumus utt. Un tad pie tik elementārām lietām kā sīpolu apcepšana jautāju Pavāram - cik daudz vajag?/ vēl apcept?/ ko pievienot? Lai gan mājās ne prātā nenāktu kādam šādās situācijās ko jautāt. Tāpat arī ar mīklas rullēšanu - vai vēl rullēt?/ cik plānu vajag?/ kādā formā mīklu likt? Un arī taču mājās neko tādu nedarītu. Šīs bailes te traucē. Bet neko darīt, pazemīgi jāiemācās un tad līdz ar zināšanām arī atkāpsies. Jo bailes taču čakarē sīpolus/ mīklu/ jaunā iemācīšanos un jelkocitu.