Tirgum ir savs šarms! Tam piekritīs ikviens, kurš tur kaut kreizi ir pastaigājies, iepircies, padzīvojies. Ar tirgu mani saista ilgas un senas attiecības. Agrāk, kad tētis vēl bija te, brīvdienās biju viņa pavadone tirgus gaitām. Matīsa tirgus. Neatceros, ka kāds cits no ģimenes viņam pievienotos (atvainojos, ja ir citādi - manam ego patīk, ka esmu īpaša). Tieši tētis bija tas, kurš iepazīstināja ar tigus tradīcijām un tur esošo kārtību. Viņam bija īpaša tantīte skābajiem kāpostiem, arī gaļu pie savējās tantes uz stūra pirkām. Viņa mēdza dot mājienus, ja šoreiz pie viņas nevajadzēja iepirkties. No tirgus parasti lieliem maisiem izgājām. Un vēl visādās gaitās devāmies (uz bāzi, reizēm saimniecības veikaliem). Tā bija īpaša staigāšanās un iepirkšanās. Ar attiecībām. Ar personiskumu. Daudz. Patiesībā tikai tagad apjēdzu, cik ļoti īpašas bija šīs brīvdienas ar tēti. Cik tad bijām tuvi. Cik ļoti gribētos vēl ar viņu tā pastaigāties. Tāpat kā piecos no rīta celties, lai brauktu uz mežu ogās un sēnēs. Vai kopā vizināties pa būvmateriālu veikaliem, kad remonts Meža ielā brieda ...
Man joprojām patīk tirgus! Tagad uz tirgu eju viena. Uz Lielo tirgu. Jāatzīst, ka vasarā un rudenī gan daudz biežāk. Vasarā kopā ar Armandu. Tās ir reizes, kad ar ričuku izbraucam cauri pēc žāvētām zivtelēm, aliņa un kāda skābētā gurķa, lai pēcāk Daugavas krastā atlaistos un baudītu laiskumu. Kad eju viena, tad ar sarakstu un pa punktiem - svaigi lauku zaļumi, zivis, ogas, gaļa. Ziemā un rudenī jūtos droša tur pirkt zivis. Vasarā tikai agrā rītā tām uzticos. Zivis, zivis, zivtiņas. 
Pēdējais stāsts, kurš apliecina tirgus patikšanu, saistās tieši ar zivtelēm. Iegādājos 11it smukākās foreles Vakariņām mājas restorānā. Ieliku tās somā, pastaigāju vēl pa paviljonu, un tad sev priekšā redzu tādu 65+ pārīti, kuru dialogs (un arī mans) skanēja šādi:
Vīrietis: "Viņa?"
Sieviete: "Jā, jā, viņa!"
V: "Atvainojiet, jūs tikko nopirkāt foreles. Ko ar tām darīsiet?"
S: "Teicāt, ka porcijām vajag ..."
Es: "Jā, porcijām. Gatavošu tās veselas."
V: "Kā tieši?"
Es: "Pavisam vienkārši. Acis un žaunas ārā, tad vēderu iegriezīšu un iztīrīšu. Zvīņas, galvu un asti atstāšu. Tad vēdērā timiāna zariņš, nedaudz ķiploka un sāls-pipari."
S: "Nemarinēsiet tās?"
Es: "Pāris stundas pirms gatavošanas visu izdarīšu, lai ievelkas."
S: "Un tikai timiāns?"
Es: "Nu, un sāls-pipari no ārpuses un iekšā."
V: "Un tad ko?"
Es: "Tad uz pannas dažas minūtes no katras puses nocepšu brūnumam. Pēc tam uz 7-10min ielikšu cepeškrāsnī. Ilgāk ne, lai nepaliek sauss."
V: "Un viss?"
Es: "Jā!"
V un S: "Paldies!"
(bildē forele vēl ar pesto nošmucēta) 
Patīk šādi stāsti. Manai fantāziju romantiskajai pasaulei jo ļoti. Iedvesmo. Ļauj domāt, ka pasaule ir laba. Jāatzīst, ka pati arī tā daru - aizvadītajā vasarā tā uzzināju, kā labāk pagatavot un baudīt cūku pupas. Toreiz Matīsa tirgū dialogs ar citu pircēju veidojās. Tāpat arī sarunas ar pārdevējām apbur. Un ļoti patīk brīvdienās tur sastap jau redzētas sejas. Piemēram, pie svaigo-dārzeņu-kundzītes ar vienu kungu 40+ regulāri satikāmies. Viņš mēdza ar pārdevēju visai garās sarunās ielaisties. Tajā brīdī nekaitina ne izveidojusies rinda, arī piekrautā soma plecā nemaz tā nespiež, un ričuku vairs nav grūti nožonglierēt pie sāna. Pasaule kļūst labāka! Ai, rakstot tā sailgojos pēc tirgus! Paldies, tēti, ka atklāji un ievedi šajā pasaulē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru