Šodien atkal par to runājām skolā. Gandrīz jau biju piemirsusi, ka ir šāda lieta un, cik ļoti man tā nepatīk. Uzreiz pasaku, ka netiks minēti nekādi vārdi vai restorānu nosaukumi, parunāšu un pačīkstēšu tā globāli. Tie pavāri, kas sevi tai pulciņā ieraudzīs, paši sapratīsies un varēs lemt, kā tālāk būt. Tie, kuri jūtas nepatiesi apvainoti vai aizvaino šāds skats uz profesijas kultūras līmeni - atvainojos uzreiz! Nekā personīga!
Mana sāpe ir lamašānās. Lamāšanās virtuvē. Virtuve kā darba vieta un ēdināšana kā bizness. Es nerunāju par nošķendēšanos, ja kas nolīst garām, piedeg vai satraumējas. Man ir pilnīgi neskaidrs un nesaprotams, kā var lamāties, gatavojot ēst. Rupjos vārdus bārstīt pa labi-pa kreisi, gan apmeklētājiem veltot, gan ēdienam, gan vienkārši kā fonu tos visus bļēēē un fak u.c. trijstāvīgos lietojot. Nesaprotu. Kāds pagatavoto maltīti pēc tam ieliek mutē, apēd un ļauj ieplūst ķermenī šīm pavāra emocijām, vārdiem, domām. Restorāna apmeklējums viesim ir svētki. Tā ir dāvana?!
