Prakse - DONE!

Es to izdarīju!!! Izturēju maratonu praksē! Un tiku pie vesela lēruma 10iekiem! Ārprāc, cik priecīgi un priecīgi! Un priecīgi! Vai es teicu priecīgi?! Tagad tiešām pelnīti atpūtīšos līdz pat 10.janvārim. He, cik interesanti - man skolēnu brīvlaiks!

Pārpublicēts raksts

Andas Rožukalnes pārdomas par Latvijas recepšu izdevumiem: http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/mediju_efekts_rozukalne/lasi_gatavo_est/

Un kurā no trim grupām iedali sevi?!

Pirmās prakses finišs

Mana prakse laimīgi tuvojas beigām, vēl sešas dienas atlikušas! Ja tas būtu vienīgais, ko ikdienā daru, būtu tīri Ok (kas tad tas ir - četras stundas dienā?!). Bet tā kā viss notiek vēl pēc dienas gaitām un darba.. ehh, drusku pat brīnos, kā trīs nedēļas jau izturētas. Vietā Omītes teiktais: "Paņem vēl vienu darbiņu klāt un sapratīsi, cik viegli iepriekš bija!" Šobrīd ar ilgošanos skaitu dienas līdz 18.decembrim, tad skolēnu brīvlaiks un pat nezinu, kā būs, kad pēc darba būs.. vienkārši brīvs!?!

Šis ilgais maratons kārtējo reizi apliecina - jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt. Un pie visa var pierast! Vēl tāda priekš manis skaudrāka saprašana - pavāra darbs ir smags darbs. Ilgas stundas uz kājām (virtuvēs lielākoties nav krēslu), daudz rutīnas darbu, karstums no krāsnīm, daudz dažādi nepārtraukti tehniku trokšņi untātālāk. Litrs piena dienā garantēts!

Bet prakses stundas ir tā vērtas - saskāros ar reālo pavāra ikdienu, daudz lietas uzzināju un daudz noderīgus sīkumus ieraudzīju. Nekādi pie tā netiktu, ja nebūtu prakses.

Zivis, zivis, zivis!

Brīvdienās tiku pie skaistām, nelielām forelēm. Tad n-to reizi centos tikt pie tās īpašās garšas, kāda lutināja Slovākijā pie ezera (bildē tā redzama, izaicina mani). Un izrādās, viss ir gaužām vienkārši - pirms zivteļu likšanas krāsnī, tās sviestā no abām pusēm jāapcep uz pannas. Tā brūni un kraukšķīgi. Man likās, ka bija tuvu Tam! Nedaudz par daudz ķiploku un dilles. Bet galvenais, ka knifs ir atklāts.

Bailes virtuvē

Tā kā šobrīd daudzas stundas pēc darba pavadu prakses vietas virtuvē, tad dalos pieredzē un pārdomās, kas tur rodas (mājās virtuvē esmu tik reti, ka retāk vairs nevar). Vakar, darbojoties pie ēdienu gatavošanas, sapratu vienkāršu lietu - bailes virtuvē traucē. To spilgti izjūtu tieši šajā virtuvē, jo nezinu tās noteikumus, ēdienu smalkumus un proporcijas, apcepšanas ilgumus utt. Un tad pie tik elementārām lietām kā sīpolu apcepšana jautāju Pavāram - cik daudz vajag?/ vēl apcept?/ ko pievienot? Lai gan mājās ne prātā nenāktu kādam šādās situācijās ko jautāt. Tāpat arī ar mīklas rullēšanu - vai vēl rullēt?/ cik plānu vajag?/ kādā formā mīklu likt? Un arī taču mājās neko tādu nedarītu. Šīs bailes te traucē. Bet neko darīt, pazemīgi jāiemācās un tad līdz ar zināšanām arī atkāpsies. Jo bailes taču čakarē sīpolus/ mīklu/ jaunā iemācīšanos un jelkocitu.

Makvīna mašīna

Vakar prakses kolēģe pavāre-konditore veidoja Brīnumu un, manuprāt, Neiespējamo misiju! Viņa pēc pasūtījuma gatavoja Makvīna mašīnu. Aizvakar iekrāsoja marcipānu sarkanu un melnu, vakar visu dienu ņemās ap paša autiņa radīšanu, tā riepām, cipariem uz mašīnas sāniem, šodien visu saliks kopā un 12:00 atdos pasūtītājam. Man tas liekas pilnīgs Brīnums! Jāsaka, ka viņas albūms rādīja ne tādus vien šedevrus!

Lūk, viņas Meistarstiķis - bilde nočiepta no draugiem.lv/ viņas profila:

Mašīnas sastāvā: bezē, biskvīts, visādi krēmi un saldumi, riepas no kārstainās mīklas rimbuļiem, kuri šokolādes nolieti, lietie diski marcipāni sarkani smuki, visa mašīna pārvilkta ar marcipānu.