Neba' nu gulēju laiskumā

Tikko finišēju ar praksi, kas ilga gandrīz mēnesi - no Lieldienām līdz pat aizvadītajai sestdienai! Gribu padalīties, kas tur labs izpeldēja, lai skaidrs, ka neba' nu biju atlaidusies slinkumā, nabu sauļojot.

Kopsavilkumam varu teikt, ka šajā prakses vietā (viesnīcas Hotel de Rome restorāns Otto Schwarz) ļoti, ļoti patika - pavāri profesionāli, ēdieni interesanti, kvalitatīvi un gardi, atmosfēra burvīga un īsts komandas gars tajā jūtams. No visiem pavāriem mācījos daudz, daudz jauna - detaļas un nianses, kuras ne uzskaitīt. Jo īpaši Liels Paldies Kristai un Sandim!

Nav pankūku, nav brīvdienu

Mūsu mājā viss ir vienkārši - ja ir brīvdienas, brokastīs ir pankūkas. Attaisnojumam der tikai kādu sastāvdaļu neesamība. Tomēr ir visai liela neiecietība, ja piektdienas vakarā, ejot veikalā, par brīvdienu pankūkām nav padomāts. Man šādas tradīcijas iedibināšanās šķiet ļoti šarmanta. Tādēļ ar prieku brīvdienu rītā pavadu ilgāku laiku pie plīts.

Lai pankūkas izdotos gardas, ir daži knifi, kuri jāzina. Viens no tiem - instruments, ar kuru maisa mīklu (bildē redzamais). Tas palīdz izvairīties no kunkuļiem. Otrs - mīklai jābūt pašķidrai. Kad pirmo reizi prakses vietā pavāre Irina rādīja savu recepti, neticēju, ka no tik šķidras mīklas var izdoties gardas pankūkas. Bet tieši no tādas izdodas!

Vakariņas pēc laivošanas

Gribi, lai slavē pavāru?! Gatavo brīvā dabā pēc aktīvas dienas, piemēram, laivošanas. Lai pārsteigtu sagurušos laivotājus, nevajag daudz - tikai nedaudz piepirkt šo un to klāt ierastajiem makaroniem. Dažus saišķīšus svaiga bazilika, ķiplokus, sviestu un sagrieztus tomātus savā sulā - bundžās tirgojas. Svaigi gurķi vai iepriekš uzcepta gaļa būs tikai patīkams papildinājums. Tā tas gadījās piektdienas vakarā pie ugunskura pēc dienas uz ūdeņiem (bildē Vecaistēvs jeb Ivars).

Notika tā.

Olbaltumkrēma gatavošana (smilšu groziņiem)

Kādai bloga lasītājai (izrādās, ka tādi ir :) ) radās interese par olbaltumkrēmu smilžu groziņiem. Pastāstīšu par diviem tā sagatavošanas veidiem - aukstais un karstais (uzputotais olas baltums bildē nočiepts no interneta). Aukstais: Olas baltumtu rūpīgi atdala no dzeltenuma, atdzesē un sākotnēji puto vienu pašu līdz izveidojas baltas putas. Paredzēto cukura daudzumu sadala 4-5 porcijās. Olu baltumam pieber vienu cukura porciju, puto līdz cukurs izšķīdis, tad pievieno otro porciju cukura, atkal puto līdz cukurs izšķīst, tad trešo, ceturto un piekto porciju. Gala rezultātā tiek iegūta bieza, spīdīga un vijīga masa, kuru liek konditorijas maisiņā ar uzgali, spiež tornīša veidā smilšu mīklas cepumos/ pamatos (tajā ieliek piciņu ievārījuma - nedaudz līdzsvaram skābums būs).

Lamāšanās virtuvē

Šodien atkal par to runājām skolā. Gandrīz jau biju piemirsusi, ka ir šāda lieta un, cik ļoti man tā nepatīk. Uzreiz pasaku, ka netiks minēti nekādi vārdi vai restorānu nosaukumi, parunāšu un pačīkstēšu tā globāli. Tie pavāri, kas sevi tai pulciņā ieraudzīs, paši sapratīsies un varēs lemt, kā tālāk būt. Tie, kuri jūtas nepatiesi apvainoti vai aizvaino šāds skats uz profesijas kultūras līmeni - atvainojos uzreiz! Nekā personīga!

Mana sāpe ir lamašānās. Lamāšanās virtuvē. Virtuve kā darba vieta un ēdināšana kā bizness. Es nerunāju par nošķendēšanos, ja kas nolīst garām, piedeg vai satraumējas. Man ir pilnīgi neskaidrs un nesaprotams, kā var lamāties, gatavojot ēst. Rupjos vārdus bārstīt pa labi-pa kreisi, gan apmeklētājiem veltot, gan ēdienam, gan vienkārši kā fonu tos visus bļēēē un fak u.c. trijstāvīgos lietojot. Nesaprotu. Kāds pagatavoto maltīti pēc tam ieliek mutē, apēd un ļauj ieplūst ķermenī šīm pavāra emocijām, vārdiem, domām. Restorāna apmeklējums viesim ir svētki. Tā ir dāvana?!

Es esmu tas, ko es ēdu

Es domāju, tātad esmu.

Es esmu tas, ko es ēdu.

Pārdomas par šo tēmu noder. Var uz apēdamo paskatīties no diviem aspektiem - praktiskā un apcerīgā. Praktiskais - ja ēd nesabalansētu, nepilnvērtīgu un neveselīgu pārtiku, gaužām vienkārši dara pāri miesai un kļūst slims. Ilgi nebūs jāgaida aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimības, kuņģa problēmas u.c. Ja skatās apcerīgi - ar pārtiku var nodrošināt ilgu, garu un veselu mūžu vai gluži pretēji - īsu un slimīgu dzīvi (tas, protams, nav vienīgais vaininieks, bet tomēr). Un tas ir jautājums ikvienam - ko vēlamies? Gribas dzīvot? Gribas pie pilna saprāta novecot? Jau senie gudrie mācīja - veselā miesā vesels gars. Ja dzīvot negribas, tad papildu jautājumi lieki.

Nesenā sarunā Agnītis atklāja atziņu: "Ja ēd bubertu, kļūst par bubinātāju." Re, es esmu tas, ko es ēdu!

Tāpēc man patīk tirgus

Tirgum ir savs šarms! Tam piekritīs ikviens, kurš tur kaut kreizi ir pastaigājies, iepircies, padzīvojies. Ar tirgu mani saista ilgas un senas attiecības. Agrāk, kad tētis vēl bija te, brīvdienās biju viņa pavadone tirgus gaitām. Matīsa tirgus. Neatceros, ka kāds cits no ģimenes viņam pievienotos (atvainojos, ja ir citādi - manam ego patīk, ka esmu īpaša). Tieši tētis bija tas, kurš iepazīstināja ar tigus tradīcijām un tur esošo kārtību. Viņam bija īpaša tantīte skābajiem kāpostiem, arī gaļu pie savējās tantes uz stūra pirkām. Viņa mēdza dot mājienus, ja šoreiz pie viņas nevajadzēja iepirkties. No tirgus parasti lieliem maisiem izgājām. Un vēl visādās gaitās devāmies (uz bāzi, reizēm saimniecības veikaliem). Tā bija īpaša staigāšanās un iepirkšanās. Ar attiecībām. Ar personiskumu. Daudz. Patiesībā tikai tagad apjēdzu, cik ļoti īpašas bija šīs brīvdienas ar tēti. Cik tad bijām tuvi. Cik ļoti gribētos vēl ar viņu tā pastaigāties. Tāpat kā piecos no rīta celties, lai brauktu uz mežu ogās un sēnēs. Vai kopā vizināties pa būvmateriālu veikaliem, kad remonts Meža ielā brieda ...

Man joprojām patīk tirgus! Tagad uz tirgu eju viena. Uz Lielo tirgu. Jāatzīst, ka vasarā un rudenī gan daudz biežāk. Vasarā kopā ar Armandu. Tās ir reizes, kad ar ričuku izbraucam cauri pēc žāvētām zivtelēm, aliņa un kāda skābētā gurķa, lai pēcāk Daugavas krastā atlaistos un baudītu laiskumu. Kad eju viena, tad ar sarakstu un pa punktiem - svaigi lauku zaļumi, zivis, ogas, gaļa. Ziemā un rudenī jūtos droša tur pirkt zivis. Vasarā tikai agrā rītā tām uzticos. Zivis, zivis, zivtiņas.