Bietes cepeškrāsnī

Brīvdienās drauga vecmāmiņa Autiņa bagāžniekā iekrāmēja tā pavairāk galda bietes. Zaļas, nevārītas un stigri smukas. Veselīgas, garšīgas un pavairāk, tādēļ jāķeras to lietošanai klāt.

Darbības veiktās:

* uzkarsēju cepeškrāni līdz 200 grādiem

* nomizoju divas palielas bietes

* dziļā pannā ieklāju folliju

* panniņā sabēru plānās šķēlītēs sagriezās bietes. Ja biete liela, sākumā to uz pusēm sagriež. Šķēlītes plānas, bet ne pārspīlēti

* bietes apkaisu ar nedaudz sāli, kaltētu timiānu un olīveļlu. Ja garšo ķimenes, var tās pievienot. Šeit vieta improvizācijai - kādas garšvielas patīk, tās var lietot

* bietes pārklāju ar folliju un aizstiprinu ciet

* lieku krāsnī uz minūtēm 40-50

* tad ņemu ārā, apmaisu bietes un dzesēju

Francija iedvesmo gardumiem

Atvaļinājumā Francijā redzētie gardumi iedvesmo. No visām apmeklētajām valstīm, tieši Francijā varētu iedomāties padzīvojam - tik skaisti un garšīgi tur ir. Lūk, kas iedvesmas rezultātā tapa jau otrajā dienā pēc atgriešanās mājup.

Lēmums ir pieņemts

Esmu pieņēmusi lēmumu šajā rudenī neturpināt mācības 'Šefpavāros'. Kaut kā aizvadītajā gadā daudz par daudz virtuves manā dzīvē ienāca. Jau tik tālu, ka jutos neērti runājot par jelko, kas saistās ar ēdienu, kā arī piefiksēju, ka sāk negribēties mājās gatavot ēst. To es negribu! Tādēļ nepieciešama pauze un atgriešanās no skolas & restorānu virtuves uz savējo mājās. Ar laiku to trakkkkki daudzo pavārgrāmatu un žurnālu lasīšanai, eksperimentiem, rosību un prieku rosīties, vairāk pievērsties 'Mājas restorāna' idejas aktualizēšanai. Visticamāk, ka biežāk arī te blogā būšu sastopama ar stāstiem. Tā, apmēram!

Tagad dažas nedēļas te būs pilnīgs miers un klusums, jo dodos atvaļinājumā. Vedīšu mājās iespaidus un dalīšos tajos - ko tais citās zemēs ēd un kas priecē.

Dabā ir garšīgi!

Jāņu brīvdienās krustu šķērsu vizinājāmies pa Z-Kurzemi. Vakariņas tika ķertas upē.
Pirmo mazo zivi atlaižam Tad ēdamā tiek noķerta

Sauciet mani par... Pavāri?!?

He, šodien pavisam īsi un priecīgi - tagad mani var saukt arī par Pavāri! Godam esmu tikusi galā ar mācībām, divām mēnešnieku praksēm un arī gala eksāmeniem. Pat svētku kūka notiesāta, ziedi saņemti un pasniegti, izlaiduma foto pie skolas ieejas uzknipsēts.

Prieks, ka iznākumā kā uzvarošie ir divi 9ieki. Nu, burtiski kā teicamniecei! Tā laikam sanāk, kad dara, kas patīk & patīk, ko dara. Tagad drusku atpūta un septembrī uz Šefpavāriem. Kustinam, kustinam pelēko masu!

Kā ar kazas siera bumbiņām izgāja

Pēdējo reizi stāstīju par to, kā veicās praksē, un, kādas gudrības tur smēlos (arī dalījos). Viena no jauniegūtajām atklāsmēm bija kazas siera bumbiņas, ko plānojās iemēģināt arī pašai mājas apstākļos. Tādēļ biju jo priecīga dienā, kad mamma tika pie kazas siera un padalījās ar mani.

Sagatavošanās darbi tika veikti, lai varētu ķerties vērsim pie ragiem:

- ielēju burciņā eļļu

- iegriezu burciņā svaigas dilles

- uzvilku gumijas cimdus

- atsevišķā bļodiņā samīciju viendabīgā masā sieru

Neba' nu gulēju laiskumā

Tikko finišēju ar praksi, kas ilga gandrīz mēnesi - no Lieldienām līdz pat aizvadītajai sestdienai! Gribu padalīties, kas tur labs izpeldēja, lai skaidrs, ka neba' nu biju atlaidusies slinkumā, nabu sauļojot.

Kopsavilkumam varu teikt, ka šajā prakses vietā (viesnīcas Hotel de Rome restorāns Otto Schwarz) ļoti, ļoti patika - pavāri profesionāli, ēdieni interesanti, kvalitatīvi un gardi, atmosfēra burvīga un īsts komandas gars tajā jūtams. No visiem pavāriem mācījos daudz, daudz jauna - detaļas un nianses, kuras ne uzskaitīt. Jo īpaši Liels Paldies Kristai un Sandim!

Nav pankūku, nav brīvdienu

Mūsu mājā viss ir vienkārši - ja ir brīvdienas, brokastīs ir pankūkas. Attaisnojumam der tikai kādu sastāvdaļu neesamība. Tomēr ir visai liela neiecietība, ja piektdienas vakarā, ejot veikalā, par brīvdienu pankūkām nav padomāts. Man šādas tradīcijas iedibināšanās šķiet ļoti šarmanta. Tādēļ ar prieku brīvdienu rītā pavadu ilgāku laiku pie plīts.

Lai pankūkas izdotos gardas, ir daži knifi, kuri jāzina. Viens no tiem - instruments, ar kuru maisa mīklu (bildē redzamais). Tas palīdz izvairīties no kunkuļiem. Otrs - mīklai jābūt pašķidrai. Kad pirmo reizi prakses vietā pavāre Irina rādīja savu recepti, neticēju, ka no tik šķidras mīklas var izdoties gardas pankūkas. Bet tieši no tādas izdodas!

Vakariņas pēc laivošanas

Gribi, lai slavē pavāru?! Gatavo brīvā dabā pēc aktīvas dienas, piemēram, laivošanas. Lai pārsteigtu sagurušos laivotājus, nevajag daudz - tikai nedaudz piepirkt šo un to klāt ierastajiem makaroniem. Dažus saišķīšus svaiga bazilika, ķiplokus, sviestu un sagrieztus tomātus savā sulā - bundžās tirgojas. Svaigi gurķi vai iepriekš uzcepta gaļa būs tikai patīkams papildinājums. Tā tas gadījās piektdienas vakarā pie ugunskura pēc dienas uz ūdeņiem (bildē Vecaistēvs jeb Ivars).

Notika tā.

Olbaltumkrēma gatavošana (smilšu groziņiem)

Kādai bloga lasītājai (izrādās, ka tādi ir :) ) radās interese par olbaltumkrēmu smilžu groziņiem. Pastāstīšu par diviem tā sagatavošanas veidiem - aukstais un karstais (uzputotais olas baltums bildē nočiepts no interneta). Aukstais: Olas baltumtu rūpīgi atdala no dzeltenuma, atdzesē un sākotnēji puto vienu pašu līdz izveidojas baltas putas. Paredzēto cukura daudzumu sadala 4-5 porcijās. Olu baltumam pieber vienu cukura porciju, puto līdz cukurs izšķīdis, tad pievieno otro porciju cukura, atkal puto līdz cukurs izšķīst, tad trešo, ceturto un piekto porciju. Gala rezultātā tiek iegūta bieza, spīdīga un vijīga masa, kuru liek konditorijas maisiņā ar uzgali, spiež tornīša veidā smilšu mīklas cepumos/ pamatos (tajā ieliek piciņu ievārījuma - nedaudz līdzsvaram skābums būs).

Lamāšanās virtuvē

Šodien atkal par to runājām skolā. Gandrīz jau biju piemirsusi, ka ir šāda lieta un, cik ļoti man tā nepatīk. Uzreiz pasaku, ka netiks minēti nekādi vārdi vai restorānu nosaukumi, parunāšu un pačīkstēšu tā globāli. Tie pavāri, kas sevi tai pulciņā ieraudzīs, paši sapratīsies un varēs lemt, kā tālāk būt. Tie, kuri jūtas nepatiesi apvainoti vai aizvaino šāds skats uz profesijas kultūras līmeni - atvainojos uzreiz! Nekā personīga!

Mana sāpe ir lamašānās. Lamāšanās virtuvē. Virtuve kā darba vieta un ēdināšana kā bizness. Es nerunāju par nošķendēšanos, ja kas nolīst garām, piedeg vai satraumējas. Man ir pilnīgi neskaidrs un nesaprotams, kā var lamāties, gatavojot ēst. Rupjos vārdus bārstīt pa labi-pa kreisi, gan apmeklētājiem veltot, gan ēdienam, gan vienkārši kā fonu tos visus bļēēē un fak u.c. trijstāvīgos lietojot. Nesaprotu. Kāds pagatavoto maltīti pēc tam ieliek mutē, apēd un ļauj ieplūst ķermenī šīm pavāra emocijām, vārdiem, domām. Restorāna apmeklējums viesim ir svētki. Tā ir dāvana?!

Es esmu tas, ko es ēdu

Es domāju, tātad esmu.

Es esmu tas, ko es ēdu.

Pārdomas par šo tēmu noder. Var uz apēdamo paskatīties no diviem aspektiem - praktiskā un apcerīgā. Praktiskais - ja ēd nesabalansētu, nepilnvērtīgu un neveselīgu pārtiku, gaužām vienkārši dara pāri miesai un kļūst slims. Ilgi nebūs jāgaida aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimības, kuņģa problēmas u.c. Ja skatās apcerīgi - ar pārtiku var nodrošināt ilgu, garu un veselu mūžu vai gluži pretēji - īsu un slimīgu dzīvi (tas, protams, nav vienīgais vaininieks, bet tomēr). Un tas ir jautājums ikvienam - ko vēlamies? Gribas dzīvot? Gribas pie pilna saprāta novecot? Jau senie gudrie mācīja - veselā miesā vesels gars. Ja dzīvot negribas, tad papildu jautājumi lieki.

Nesenā sarunā Agnītis atklāja atziņu: "Ja ēd bubertu, kļūst par bubinātāju." Re, es esmu tas, ko es ēdu!

Tāpēc man patīk tirgus

Tirgum ir savs šarms! Tam piekritīs ikviens, kurš tur kaut kreizi ir pastaigājies, iepircies, padzīvojies. Ar tirgu mani saista ilgas un senas attiecības. Agrāk, kad tētis vēl bija te, brīvdienās biju viņa pavadone tirgus gaitām. Matīsa tirgus. Neatceros, ka kāds cits no ģimenes viņam pievienotos (atvainojos, ja ir citādi - manam ego patīk, ka esmu īpaša). Tieši tētis bija tas, kurš iepazīstināja ar tigus tradīcijām un tur esošo kārtību. Viņam bija īpaša tantīte skābajiem kāpostiem, arī gaļu pie savējās tantes uz stūra pirkām. Viņa mēdza dot mājienus, ja šoreiz pie viņas nevajadzēja iepirkties. No tirgus parasti lieliem maisiem izgājām. Un vēl visādās gaitās devāmies (uz bāzi, reizēm saimniecības veikaliem). Tā bija īpaša staigāšanās un iepirkšanās. Ar attiecībām. Ar personiskumu. Daudz. Patiesībā tikai tagad apjēdzu, cik ļoti īpašas bija šīs brīvdienas ar tēti. Cik tad bijām tuvi. Cik ļoti gribētos vēl ar viņu tā pastaigāties. Tāpat kā piecos no rīta celties, lai brauktu uz mežu ogās un sēnēs. Vai kopā vizināties pa būvmateriālu veikaliem, kad remonts Meža ielā brieda ...

Man joprojām patīk tirgus! Tagad uz tirgu eju viena. Uz Lielo tirgu. Jāatzīst, ka vasarā un rudenī gan daudz biežāk. Vasarā kopā ar Armandu. Tās ir reizes, kad ar ričuku izbraucam cauri pēc žāvētām zivtelēm, aliņa un kāda skābētā gurķa, lai pēcāk Daugavas krastā atlaistos un baudītu laiskumu. Kad eju viena, tad ar sarakstu un pa punktiem - svaigi lauku zaļumi, zivis, ogas, gaļa. Ziemā un rudenī jūtos droša tur pirkt zivis. Vasarā tikai agrā rītā tām uzticos. Zivis, zivis, zivtiņas.

Parīzes skaistie gardumi

Mazās ieliņas un bodīte-pie-bodītes iznira ne gaidītas, ne manītas. Un šarmēja. Ak, kā šarmēja. Ar maiznīcu ik uz stūra. Ar kūkām un kūciņām, saldumiem un kārumiem. "Skaisti, skaisti!", atkārtojos.

Vakariņas mājas restorānā

Šis būs liela prieka un sajūsmas stāsts! Man visu laiku gribas tādā pusspiedzienā runāt un līksmot! Aizvadītajā sestdienā tika realizēta dažādu iedvesmu radusies ideja Vakariņas mājas resotrānā. Iedvesmoja pasaules stāsti, ka restorāni kā eventi tiek organizēti mainīgās vietās un savdabīgos, ne-restorānīgos apstākļos. Arī latviešu meitenes stāsts, kas savās mājās uzrīkoja a la restorānu, tagad laikam Londonā ko līdzīgu organizēšot (šeit vairāk: http://www.whimsicalagnesiga.com/?p=9678). Mani biedri, sabiedrotie, iedvesmotāji un palīgi bija Zanīī un Rebeka.

Pavāru konkurss! Mans pirmais ar otro

Neticēsiet, ko es šodien darīju! Neticēsiet, ko es šodien paveicu! Rakstot visu laiku smaidu! Ķiķinu! Un priecājos! Pamanījāt, cik daudz izsaukuma zīmju? Visu laiku izsaucos! Es piedalījos skolas pavāru konkursā! Izkausās gana amizanti. Likās, ja jau šāda iespēja parādījusies, kādēļ arī neizmantot?! Un labi, ka piekritu - ieguvu neaizmirstamu, aizraujošu un citādāk neiegūstamu pieredzi. Tā izkrāsoja ikdienu, tā ienesa ko jaunu, arī palīdzēs jūnijā, kad būs kvalifikācijas eksāmens liekams un galu galā - bija tiešām jautri.

Pasteigšos visam priekšā - darba tēma 'Pirkstiņ uzkodas no piena produktiem' un te arī mans iznākums bildē:

Kūka Zanei svētkos

Man ļoti patīk kūkas un tortes, kuras ir kā citādāk kā apaļais ripulis uztaisītas. Cik nav skatītas grāmatas un video, cik nav domāts par tām un idejas galvā virpinātas. Jau divas reizes bija iemesls un skaidras domas, kā ko interesantāku uzdāvināt. Ik reizi gan atradās kāds iemesls netaisīt. Nebiju vēl gatava. Tad nu aizvadītajā ceturtdienā ņēmu drosmi rokās un cepināju Zanei Z kūku (biskvīta ar biezpiena krēma pildījumu). Viņas vārda svētki un dzimšanas diena to izpelnījās! Vēlreiz bučas un labākās domas pie Tevis, Zanīīī!

Biskvīta kūka ar dekorēšanu

Aizvadītajā nedēļā skolā cepām biskvīta kūkas. Nebiju tādu vēl gatavojusi. Bija pašiem arī tās jādekorē un jārotā. Citi ļāva pasniedzējai savu roku pielikt, lai daiļi, grezni un kā no īstas konditorejas izskatās. Es nolēmu piedurties pati šai procedūrai un parotaļāties. Tā kā nekad iepriekš to nebiju vēl darījusi, rezultāts tāds kā 3.klases skolniecei izskatās. Bet toties no A līdz Z'et viss mans roku darbs. Ar katru nākamo tad augšu un pilnveidošos.

Pirmais pesto

Saka jau, ka pirmos kaķēnus slīcina, bet es gan gluži pretēji - no maisa ārā un parādu, kas sanāca. Ar pesto. Visi jau saka, ka viegli to pagatavot. Tad nu saņēmos un pamēģināju. Un tiešām viegli. Lai tik sastāvadaļas pieejamas un blenderis ērtībai palīdz.

Pērles no 1928.gada recepšu grāmatas

Brīvdienās mamma nodeva lietošanai dažas ļoti vecas pavār&recepšu grāmatas. Pieķēros tai, kura gados cienījamāka - "210 lētas un viegli sagatavojamas zaļbarības receptes", kuru sarakstījusi Dora Švīkul un redakcija "Atdzimtne" izdevusi 1928.gadā. Pēc grāmatas izlasīšanas radās iespaids, ka Doras kundze bijusi veģerātisma piekritēja ar ievirzi uz svaigēšanu. Progresīva dāma! Bet ne par to mans stāsts.

Sapnis virtuvē

Pamodos visai nesaprotamās noskaņās - it kā amizanti un uzjautrinoši, bet no otras puses kaitinoši. Naktī uz rīta pusi biju savā skolas virtuvē, kur visi cepām tortes. Biju izlūgusies iespēju taisīt to vairākos stāvos un ap to baigi ķimerējos - kaut kas sanāca, kaut kas Pizas torni atgādināja. Katrā gadījumā ņēmos pilnās burās ap visiem stāviem, konstrukcijām un dekorācijām.

Te pēkšņi kaut kāda sveša meitene no citas grupas mēģina pieslēgties un sāk kaut ko komentēt un tā kā palīdzēt. Jāsaka, ka jēgas no tā maz, lai neteiktu, ka pat traucējoši un manu skaistumu izjaucoši. Nevietā un šķībi bez gala kleksē virsū krēma rozītes (es tās vispār tur negribēju redzēt!), kaut ko tur baksta ap maniem tā jau nestabilajiem stāviem. Es viņai korekti un zolīdi mēģināju pateikt, ka pati tikšu galā. Bet viņa ņem un apvainojas. Un ko viņa dara?! Paņem jēlas olas un met man virsū! Viņa neapstājās pie vienas, daudzas manā virzienā lidoja. Tā arī, atvairīdamās no šķistošajiem objektiem, piemodos.

Kā es gaļu gatavoju

Fakts, ka neēdu gaļu, neatbrīvo no tās gatavošanas. Tā nu, gribot būt laba saimniecīte un draudzene, devos uz tirgu, lai pie bezgala šarmanta kunga iegādātos divus gabalus liellopa gaļas. Tāda kā fileja, tāda kā karbonāde, ar visu kaulu un paliela. Apjautājos gaļas-kungam par labāko gatavošanu un vienu porciju iedvesmoja sinepēm. Otrs jau klasiskās variants - sāls, pipari un sīpols.

Gribētu šīs grāmatas plauktā

Mājās, kad nu iespējams, paskatos Julia Child raidījumus (paldies Domasam par ieteikumu!). Meklējot visu ko par šo savdabīgo dāmu, atradu viņas grāmatu Mastering the art of French cooking, tā savukārt aizveda pie citām iekārojamām pavārgrāmatām. Meklējumu laikā nonācu daudzos topos, garos sarakstos un viedokļos, un sapratu, ka dažas no visām grāmatām gribētos arī savā mājas plauktā.

Man garšo arī jūras asaris

Vakariņās tika pamēģināts jūras asaris. Līdz šim vēl nebiju to gatavojusi.

Austiņcepumi pašas rokām

Man dikti garšo maziņie, plāniņie un kraukšķīgie austiņ-cepumi. Liels bija mans prieks, kad aizvadītajā gadā recepšgrāmatā "Gardēža rokasgrāmata" (Hedviga Marija Štūbere) uzzināju, kā šādus gardumus pagatavot pašai. Tas aizņem traki maz laika un ir tik vienkārši kā viens-divi gatavs! Esmu jau tiktāl, ka eksperimentēju un cepumus papildinu ar kanēli, šovakar pamēģināšu arī ar plānu, plānu kārtu ievārījuma. Vēl varētu magones iemānīt. Padalos šajos vienkāršajos soļos, arī bildēm.